Organizācija kā sistēma: mehāniskā vs dzīvā ( Roswita Königswieser, Martin Hillebrand, 2005’)
Tas, cik viegli vai grūti komunicēt pārmaiņās nosaka arī organizācijas sistēma. Mehāniskajās sistēmās komunikācijai raksturīga vienvirziena daba, dialogs ir faktiski izslēgts, tā vietā priekšplānā izvirzās vainīgo meklēšana, kļūdu izcelšana, vienas patiesības virzīšana. Šādos apstākļos pārmaiņu komunikācijai ir daudz grūtāk pildīt savu misiju, nekā dzīvajās sistēmās, kur komunikāciju un dialogu raksturo atvērtība.
Tāpēc pirms katrām nozīmīgām pārmaiņām un to vadīšanas, būtu jāveido pašdiagnostika par savas organizācijas sistēmu.
Mehāniskā sistēma
-
Objektivitāte/ Viena patiesība;
-
Noteikumi/likumi;
-
Taisnība - kļūdīšanās/ vainīgs - nevainīgs;
-
Lineāra cēloņsakarību ķēde;
-
Ārējā kontrole;
-
Izmērāms, fiksētas atšķirības;
-
Formāla loģika, nav pretrunu, izslēgšana;
-
Fakti un racionālas attiecības;
-
Lomas: darītāji, līderi, vadītājs (manipulācija);
-
Metodes: instrukcijas, norādījumi, komandas, mācīšanās caur izmēģināšanu un kļūdīšanos.
Dzīvā sistēma
-
Pastāv vairākas patiesības/ Taisnība atkarīga no konteksta, noderīguma, savienojamības;
-
Vairākas interakcijas/ abpusēji efektīva atgriezeniskā saite;
-
Paškontrole un pašorganizēšanās;
-
Tāda, kas mainās/ maina sevi (rada atšķirības);
-
Konfliktējošu skatījumu integrācija un iekļaušana;
-
"Hard" un "Soft" faktoru integrācija (emocijas, intuīcija, komunikācijas process klātesošs);
-
Lomas: motivatori, sargātāji, attīstītāji, veicinātāji, kouči/ Metodes: klausīšanās, jautājumu uzdošana, dialogs, diskusijas, refleksija, mācīšanās mācīties.