top of page

Par atomstacijām, krīzēm, un ko no tām mācīties

Ojārs Stūre

Krīžu vadības treneris un konsultants

Jau iepriekš šeit rakstīju par to, kā krīžu situācijas var apdraudēt organizācijas, kādas sekas tās tās

var izraisīt un ko darīt, lai no tām izvairītos. Šoreiz papildināsim to ar galveno krīžu kategoriju

uzkaitījumu, kuras, manuprāt, paplašina mūsu izpratni par krīžu fenomenu, kā arī var kalpot par

checklist vai kontrolsarakstu mūsu gatavības pārbaudei dažādiem apdraudējumiem.


Gandrīz katru krīzes situāciju mēs varam iedalīt dabas spēku vai cilvēka izraisītu

notikumu kategorijās. Šo apzīmējumu īpaši plaši izmanto ārkārtējo situāciju un glābšanasdienestu kontekstā, kuru uzdevums ir kā dabas stihiju seku likvidēšana, tā arī cilvēkarīcības izraisītu avāriju pārvarēšana. Taču par šo iedalījumu ir noderīgi atcerēties jebkuraiorganizācijai jebkuras krīzes kontekstā. Pārāk bieži par krīzēm tiek domāts kā par

nepārvaramas varas izraisītiem notikumiem, nemaz nepieļaujot domu, ka to ierosinātājs

var būt arī pats cilvēks, kurš aiz nezināšanas, noguruma, pārgalvības vai citu apstākļu

iespaidā pieļauj kļūdu. Šajā ziņā labs piemērs ir Černobiļas un Fukušimas avāriju

salīdzinājums. Vienā gadījumā to izraisīja atomstacijas tehniskās gatavības pārvērtēšana

testa laikā, bet otrā - zemestrīce, kurai sekojošais cunami vilnis pārpludināja atomstacijas

reaktorus. Tātad vienā gadījumā avārijas izraisītājs bija cilvēka kļūda, kurpretī otrā –

iepriekš nepieredzēti spēcīgas norises dabā.


Atkarībā no cēloņa, krīzes iedala ārējās un iekšējās. Kā jau noprotams no apzīmējuma,

tad krīzes situācijas, kuru ir izraisījuši iemesli ārpus organizācijas dēvē par ārējām,

savukārt par iekšējām krīzēm sauc tādus notikumus, kuru izraisītājs bija uzņēmuma vai

iestādes iekšienē. Arī šo kategoriju ilustrācijai lieti noderēs Černobiļas un Fukušimas

piemēri. Tehniskās nepilnības un darbinieku kļūda Černobiļas gadījumā liecina par iekšēju

cēloņu izraisītu katastrofu, kurpretī zemestrīce un cunami netālu no Fukušimas ir

uzskatāmi par ārējiem faktoriem, kas noveda pie avārijas. Tiesa, šeit gan jāpiebilst, ka

neatkarīgi no cēloņa visas krīzes, kas skar organizāciju, savā ziņā ir iekšējas – to sekas ir

jāpārvar ar iekšējiem resursiem un jāparedz darbības līdzīgu situāciju nepieļaušanai

nākotnē.


Vēl krīzes situāciijas mēdz iedalīt ilgstošās un pēkšņās. Par ilgstošām uzskata tādas

situācijas, kuru priekšnoteikumi ir pastāvējuši pirms kāds kritisks notikumus izraisīja krīzi,

kurpretī pēkšņām krīzes situācijām ir raksturīga ātra un negaidīta notikumu eskalācija.

Piemērām, pēc Černobiļas katastrofas speciālisti atzina, ka patiesībā avārija bija

neizbēgama. Steidzoties paredzētajā laikā nodot atomstaciju eksplotācijā, bija pieļautas ļoti

būtiskas tehniskas nepilnības, un agri vai vēlu bija gaidāms līdzīgs iznākums. Ņemot vērā

šos priekšnoteikumus Černobiļas gadījums ir uzskatāms par ilgstošas krīzes situācijas

piemēru - tās priekšnoteikumi pastāvēja jau pirms pašas katastrofas. Savukārt Fukušimas

avārija notika pēkšņi. To izraisīja zemestrīce, kas pat pēc Japānas standartiem bija

nepieredzēti spēcīga, un tās izraisītais cunami vilnis bija lielāks nekā to paredzēja

atomstacijas aizsargvaļņi.


Tāpat organizāciju kontekstā kritiskās situācijas var iedalīt ar pamatdarbību saistītās

un ar pamatdarbību nesaistītās krīzēs. Pirmajā gadījumā apdraudēta ir uzņēmuma

vai iestādes pamatdarbība (piemēram, preču ražošana, pakalpojumu nodrošināšana utml.),

kurpretī otrajā gadījumā sarežģījumi skar kādu no atbalsta funkcijām vai ir iedragājuši

organizācijas kopējo reputāciju. Šo kategoriju ilustrācijai iedomāsimies uzņēmumu, kura

rūpnīcā ir notikusi avārija. Ir cietuši cilvēki un produkcijas ražošana ir uz laiku apturēta.

Darbinieki ir satraukti, klienti cenšas noskaidrot, kad varēs saņemt savus pasūtījumus,

varas iestādes veic izmeklēšanu un tas viss tiek atspoguļots laikrakstu un sociālo mediju

slejās. Šādu notikumu pavērsienu var uzskatīt par ar pamatdarbību saistītu krīzes situāciju.

Savukārt, ja šis pats uzņēmums tiek apsūdzēts nodokļu mahinācijās vai tā vadītājs ir

pieķerts neētiskās izdarībās, tad šādi skandāli, lai arī ļoti svarīgi organizācijas labklājībai,

tomēr būtu ierindojami ar pamatdarbību nesaistītā krīžu kategorijā.


Kāds varētu iebilst, ka šāds iedalījums kategorijās ir pārlieku teorētisks, un tam ir maza

loma praktiskā bīstamu situāciju pārvarēšanā. Daļēji tam varētu piekrist - brīdī, kad ir

apdraudēts kāds organizācijas veiksmīgai darbībai svarīgs aspekts, nav īpaši svarīgi kā mēs

to nosaucam. Taču, kad mēs mērķtiecīgi gatavojamies un stiprinām savu organizāciju šādu

situāciju pārvarēšanai, tad krīžu daudzveidības izpratnei ir milzīga nozīme. Mēs varam sev

pajautāt vai savos gatavības plānos esam paredzējuši visus krīžu veidus, un vai mūsu

izstrādātie scenāriji aptver visas apdraudējumu kategorijas. Atbilde uz šiem jautājumiem ir

viens no svarīgākajiem organizācijas gatavības rādītājiem. Ja savos plānos neesam

paredzējuši iespējami plašu notikumu spektru, organizācijas gatavība krīzēm nav pabeigta. Tā ir

jāturpina, un šo uzskaitījumu var izmantot kā praktisku kontrolsarakstu tava uzņēmuma

vai iestādes krīžu gatavības pārbaudei un norādēm tālākiem uzlabojumiem.

Opmerkingen


bottom of page