Krīzes komunikācija
Paralēli operacionālai krīžu vadīšanai – lēmumu pieņemšanai un praktiskai rīcībai – notiek otrs process – saziņa un attiecību veidošana ar visām iesaistītajām pusēm, jeb krīzes komunikācija. Komunikācijas mērķis ir gūt sabiedrības atbalstu organizācijai grūtā brīdī vai, kā minimums, informēt par notiekošo un skaidrot savus lēmumus.
Saziņa noritēs daudz veiksmīgāk, ja organizācija jau būs izveidojusi komunikācijas tiltus ar savām ieinteresētajām pusēm “miera laikos” – vēl pirms krīzes. Izveidot tos krīzes brīdī un saņemt atbalstu, kad kaut kas ir nogājis greizi, būs grūti. Patiesībā tas būs neiespējami. Tāpēc viens no krīzēs komunikācijas pamatprincipiem ir: krīzes komunikācija sākas vēl, pirms krīze ir notikusi. “Miera laikos” izveidotās attiecības ar ieinteresētajām pusēm kalpos par pamatu uzticības atjaunošanai grūtā brīdī.
Cits princips nosaka, ka vairumā gadījumu būt atklātiem par notiekošo, neslēpties un atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, ir labākā ilgtermiņa stratēģija. Noklusēšana, izvairīšanās sniegt atbildes (par melošanu nemaz nerunājot) automātiski veido vainīgā vai pat ļaundara oreolu.
Ja atklātība un caurspīdīgums jau ir Tavas saziņas pamatprincipi, tad noderēs krīzes komunikācijas svarīgāko soļu pārzināšana un to ievērošana:
-
solis. Sākotnēji iesaistīto pušu u
-
Uzmanība būs pievērsta tam, kas, kur un kad ir noticis, vai ir cietušie, un, vai viņiem tiek sniegta palīdzība.
-
solis. Šajā posmā cilvēkus interesēs, kāpēc krīze ir notikusi, kas to ir izraisījis un kādi ir tās iemesli.
-
solis. Pēc sākotnējo apstākļu noskaidrošanas būs jautājumi par to, kurš nes atbildību par notikušo, vai citiem vārdiem sakot, kurš ir vainīgs.
-
solis. Visbeidzot sabiedrība gribēs dzirdēt, kas jau tiek un vēl tiks darīts, lai šāda situācija vairs nekad neatkārtotos.
Veidojot saziņu ar ieinteresētajām pusēm, ir svarīgi ņemt vērā šo soļu secību, skaidri apzināties, kurā no tiem tu atrodies, un atbilstoši veidot savus vēstījumus.