Kas ir X stunda un kā uzņēmumam tai sagatavoties
- Anita Gaile
- Sep 6
- 4 min read

Kopsavilkums par HR podkāsta vadītājas Ilzes Mednes sarunu ar krīžu vadības treneri Ojāru Stūri un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētāju Ģirtu Ozolu
I.M. - Parasti ar X stundu saprotam valsts apdraudējumu – karadarbību, kiberdraudus, plaša mēroga infrastruktūras sabrukumu. Taču X stundu var radīt arī mazāki, bet reāli notikumi: kabeļa pārrāvums, elektrības zudums, kritisko darbinieku nespēja ierasties darbā, pazudusi informācijas plūsma un tā
joprojām.
O.S. – Tieši tā. Ar X stundu tiek saprasts liela mēroga apdraudējums, kas maina ierasto lietu kārtību.
Spilgts piemērs tam bija Covid-19 pandēmija. Parasti šādās reizēs mēs saskaramies ar lielu nezināmo par notikumu tālāko attīstību, kas rada satraukumu.
Ģ.O. – Manuprāt, tie, kuri ir piedzīvojuši 90. gadus ar to saprot konvencionālu konfliktu. Taču
mūsdienās šie draudi ir mainījušies. Manam uzņēmumam X stunda ir brīdis, kad mēs nevaram sniegt
valstij un cilvēkiem kādu no saviem kritiskajiem pakalpojumiem. Scenārijus šādam notikumu
pavērsienam mēs varam paredzēt un mēs tiem gatavojamies.
I.M. – Klausītāji jautā vai valstij ir plāns?
O.S. – Plāns ir, taču, manuprāt, tas, ko klausītāji patiešām vēlās zināt ir vai šis plāns strādās. Parasti
plāns balstās uz iespējamajiem scenārijiem, taču neviens plāns nevar precīzi paredzēt, kāds tieši būs
nākamais apdraudējums. Ja vien mēs mācamies un gatavojamies paredzamajiem scenārijiem, tad
reālo apdraudējumu mēs daudz pārvarēsim veiksmīgāk. Atkarībā no situācijas vadītājam ir jābūt
spējīgam spert soli pa labi vai pa kreisi no plāna, un šīm izvēlēm ir jābalstās labā treniņā.
I.M. – LVRTC nesen piedzīvoja interneta kabeļa pārrāvumu. Kā jūs reaģējāt? Vai plāns nostrādāja?
Ģ.O. – Šādās situācijās mēs strādājam pēc principa 30-60-90. Pirmajās 30 minūtēs ir jāsaprot, kas ir noticis un kāda ir tā ietekme. 60 minūšu laikā ir jābūt skaidrai komunikācijai ar sabiedrību, ja tās
intereses ir ietekmētas, un 90 minūšu laikā ir jābūt skaidram rīcības plānam. Atbilstoši izstrādātajiem
algoritmiem mēs sadarbojāmies ar mūsu jūras spēkiem un krasta apsardzi. Šajā gadījumā plāns
nostrādāja, jo interneta savienojumi tika pārvirzīti pa citiem kanāliem un vairums mūsu klientu
neizjuta nekādus traucējumus.
I.M. – Vai pastāv tāda iespēja, ka mūs atgriež no globālā interneta tīkla?
Ģ.O. – Pastāv jēdziens “Baltijas valstis kā sala,” taču scenārijs, kurā mūs atgriež no interneta ir maz
ticams, jo tas būtu pietiekoši sarežģīti un laikietilpīgi. Tas būtu iespējams tikai tad, ja mēs paši
pieņemtu lēmumu slēgt pieeju globālajam tīklam. Tas varētu notikt vērienīgu kiberuzbrukumu
gadījumā, kad ar mērķi aizsargāt savu datu drošību mēs slēdzam interneta pieeju. Taču pat šādā
situācijā saglabātos iespēja valsts iestādēm sazināties savā starpā, kā arī valstij būtu iespēja aizsniegt iedzīvotājus.
I.M. – Kā organizācijai būtu jāgatavojas X stundai – vētrām, plūdiem, kara darbībai,
kiberuzbrukumiem utt?
O.S. – Te mums ir jārunā par darbības nepārtrauktības nodrošināšanu, un te svarīgākais ir cilvēki. Lai
kādi būtu mūsu plāni, cilvēki būs tie, kuri šos plānus realizēs. Kritiskās infrastruktūras uzņēmumos šie
cilvēki ir apzināti un tie zina, kāda ir viņu loma apdraudējuma gadījumā. Līdzīgi būtu jābūt arī citās
organizācijās, kuras plāno turpināt darbu X stundas gadījumā. Nākamais būtu plāns, saskaņā ar kuru
šie cilvēki rīkojas, un, visbeidzot, ir jābūt pieejamiem papildu resursiem. Tie var būt gan papildu
finanšu līdzekļi, gan tehniskais nodrošinājums vai arī, kā piemēram, kiberuzbrukuma gadījumā būtu
skaidri jāzina pie kā vērsties pēc palīdzības un kas varētu sniegt papildu resursus apdraudējuma
novēršanai. Taču joprojām svarīgākais no šī visa ir cilvēki, un tiem ir jābūt apmācītiem turpināt darbu
apdraudējuma apstākļos.
Ģ.O. – Viens no efektīvākajiem veidiem apmācībām un savas noturības pārbaudei ir kādu
organizācijas darbībai būtisku sistēmu atslēgšana uz noteiktu laiku. Piemēram, mēs varam pārbaudīt kas notiek, ja apstājas elektroenerģijas padeve vai ir liegta pieeja mūsu informācijai, kas glabājas
mākonī.
I.M. – Kādas pastāv rezerves iespējas, ja notiek sakaru pārrāvums?
Ģ.O. – Ziņu saņemšanai primārais ir sabiedriskais radio, jo pastāv uztveršanas iespējas situācijā, kad
ir traucēta elektrības padeve un mobilo datu apmaiņa. Ar ziņu nodošanu ir citādi – te katrs gadījums būs individuāls.
O.S. – Šādas situācijas organizācijām būtu jāatrunā. Daudzās organizācijās jau šobrīd ir noteikts, ka
pazūdot sakariem atbildīgie darbinieki dodas uz savām darba vietām.
I.M. – Ko šajā ziņā mēs varam mācīties no citām valstīm?
Ģ.O. – Viena no atziņām ir, ka saglabājot centralizētu organizāciju pārvaldi, mums ir jābūt spējīgiem
darboties lokāli. Īpaši svarīgi tas ir saistībā ar tehnoloģijām un spēju pārvaldīt savu infrastruktūru no
alternatīvas vietas.
I.M. – Kā palīdzēt darbiniekiem saglabāt stresa noturību liela mēroga apdraudējuma gadījumā?
O.S. – Labākais veids, kā veidot stresa noturību, ir apmācības. Visupirms ir jānodefinē, kāds ir
organizācijas nodoms ārkārtas situācijā, un ko mēs gatavojamies darīt. No tā izriet apmācība, kur
cilvēki uzzina, kas notiks, ja nebūs sakari, kur viņi pulcēsies un kādi lēmumi viņiem ir jāpieņem. To
visu noteikti ir nepieciešams pārbaudīt arī praktiskās praktiski, izspēlējot dažādus apdraudējuma
scenārijus.
Ģ.O. – Svarīgs darbinieku noturības aspekts ir viņu tuvinieki – bērni un citi ģimenes locekļi, kuri ir
atkarīgi no jums. Jebkuram no mums būtu jāpadomā, kāds būs risinājums saistībā ar viņu drošību.
Kritiskā personāla ierašanās vai neierašanās darbā apdraudējuma apstākļos ir cieši saistīta ar to.
O.S. – Šajā sakarā mums ir jārunā par cilvēku privātajām stratēģijām – kā katrs individuāli ir
paredzējis rīkoties apdraudējuma gadījumā. Šos lēmumus cilvēki nepieņem darba vietā, tas notiek
ģimenes lokā. Organizācijas vadībai vajadzētu pacensties izzināt, kāds tad ir katra darbinieka
individuālais rīcības scenārijs, un ņemt to vērā, veidojot savus darbības nepārtrauktības plānus.
Visu epizodi klausies te: https://www.hrpodcast.lv/episodes/x-stunda
Comments